Kinodokumentu digitalizācijas vadlīnijas

Aktualizēts 15.05.2026 — skatīt izmaiņu vēsturi

⚠️ Šī lapa joprojām ir izstrādes stadijā.

Kinodokumentu veidi

Digitalizācijas procesos kinodokumentus ir iespējams iedalīt šādās grupās:

pēc nesējvides: nitrocelulozes lente, triacetāta lente, diacetāta lente, poliēstera lente;
pēc lentes platuma: 8 mm, Super 8, 9,5 mm, 16 mm, Super 16 un 17,5 mm, 28 mm, 35 mm un 70 mm;
krāsas – melnbalta, krāsaina;
fonogrammas veida – optiskā, magnētiskā;
pēc kinodokumenta satura ir iespējams iedalīt šādos žanros:
kinožurnāli;
dokumentālās filmas;
spēlfilmas;
animācijas filmas;
citas (amatierfilmas, studentu filmas, koncertfilmas).

Lentēm var būt dažādi ražotāji, ieraksta ātrumi, dažāda attēlu un skaņas kvalitāte, tās var būt arī daļēji bojātas. Kinodokumentu lentes ir satītas ruļļos, un tie tiek uzglabāti kārbās. Kinodokumentu lentēm ir dažādi ķīmiskie sastāvi (nitroceluloze, triacetāts, diacetāts, poliēsteris), kuri jāņem vērā sagatavošanas un pēcapstrādes darbos. Lenšu uzglabāšanai ir svarīgs atbilstošs mikroklimats (telpas temperatūra, ventilācija, gaisa mitrums utt.). Kinodokumentam ir vairāki elementi - negatīvs, starppozitīvs (lavanda), kontratips, pozitīvs. Kinodokumenta skaņai – magnētiskā fonogramma, optiskā fonogramma. Digitalizācijai svarīgi izvēlēties labākos pieejamos kinodokumenta elementus. Vislabāk digitalizēt negatīvu. Plānojot kinodokumentu digitalizāciju, svarīgi sākumā novērtēt lenšu fizisko stāvokli (kvalitāte, trauslums, attēla un audio kvalitāte, dominējošie toņi), jo tas palīdzēs noteikt atbilstošāko digitalizācijas tehnoloģiju.

Organizatoriskie jautājumi

Kinodokumentu digitalizācijā speciālām iekārtām ir jāspēj atskaņot, nolasīt, skenēt dažādus kinodokumentu formātus un saglabāt, ierakstīt to attēlus un skaņu modernos digitālos formātos. Uzsākot digitalizāciju, materiāli bieži vien ir sliktā tehniskā stāvoklī, attiecīgi tiem ir jāveic sagatavošanas darbi (jāpārtin, jālīmē rakordi, jālabo plīsumi), tad tiek veikta digitalizācija un pēc tās pēcdigitalizācijas apstrāde, digitālā restaurācija, metadatu aprakstīšana. Svarīgi, lai digitalizācijas darbu veikšanai būtu augsta automatizācijas pakāpe (liels apjoms īsā laika periodā, svarīgs ātrums un produktivitāte) un pieejami lieli datu glabāšanas resursi. Savukārt digitālo kopiju restaurācijai svarīgākais ir kvalitāte (ierobežotā laika periodā intensīvs un profesionāls, manuāls darbs). Kinodokumentu digitalizācijas ir iespējama divos veidos:

Digitalizācija ar vienkāršoto pēcapstrādi.
Digitalizācija ar pilno pēcapstrādi (digitālā restaurācija).

Kinodokumentu digitalizācija ar vienkāršoto pēcapstrādi ir procesu kopums, kurā ietilpst kinodokumentu digitalizācija (kinolentes skenēšana, magnētiskās fonogrammas pārrakstīšana digitālā formātā), izmantojot īpaši tam paredzētas skenēšanas/digitalizēšanas iekārtas, un automatizēta digitalizētā materiāla pēcapstrāde, kuras veikšanai ir nepieciešama minimāla manuāla iejaukšanās vai tā nav nepieciešama vispār. Šāda veida pēcapstrādi parasti veic ar specializētu programmatūru/datorsistēmu, kurai skriptu vai līdzīgā iepriekš sagatavotu uzdevumu formā tiek iestatīti veicamie pēcapstrādes un restaurācijas darbi (piemēram, kadra stabilizācija, putekļu un skrāpējumu noņemšana, krāsu korekcija, skaņai lieko analogā nesēja radīto trokšņu samazināšana u.tml.), un tā galvenokārt pastāvīgi šos darbus veic rindas kārtībā, rezultātā izgatavojot apstrādātus/restaurētus video un audio datnes ilglaicīgas saglabāšanas un izplatīšanas vajadzībām visos nepieciešamajos formātos. Vienkāršotās pēcapstrādes plusi ir darba ātrums un produktivitāte, kā arī to veikšanai ir nepieciešami salīdzinoši nelieli cilvēkresursi, līdz ar to - mazāki finansiālie resursi. Mīnusi ir ne vienmēr labākais iespējamais pēcapstrādes rezultāts (digitāli nelikvidēto skrāpējumu un putekļu daudzums lielāks nekā pilnās pēcapstrādes gadījumā u.tml.), kā arī potenciāli lielāka automātisko rīku radīto digitālo kļūdu iespējamība (dažādi digitāli artefakti attēlam un skaņai u.tml.). Šī pēcapstrādes metode ir piemērota gadījumos, kad jārestaurē/jāpielāgo mūsdienu standartiem liels kinodokumentu apjoms ierobežota laika un finanšu līdzekļu situācijās, piemēram, dokumentāliem kinožurnāliem, amatieru kino materiāliem u.tml. Kinodokumentu digitalizācija ar pilno pēcapstrādi (digitālo restaurāciju) ir procesu kopums, kurā ietilpst kinodokumentu digitalizācija (kinolentes skenēšana, magnētiskās fonogrammas pārrakstīšana digitālā formātā), izmantojot īpaši tam paredzētas skenēšanas/digitalizēšanas iekārtas, un pēcapstrāde, kuras veikšanai paralēli automatizēto digitālas pēcapstrādes rīku lietošanai tiek veikta arī rūpīga manuālā pēcapstrāde, kuru ar šobrīd pieejamajiem automatizētās digitālās pēcapstrādes un restaurācijas rīkiem nav iespējams pilnvērtīgi un kvalitatīvi veikt. Manuālās pēcapstrādes procesā attēla pēcapstrādes un restaurācijas speciālisti rūpīgi pārbauda katru kinodokumenta kadru un nepieciešamības gadījumā veic korekcijas, kuras automatizētie pēcapstrādes procesi ir izpildījuši nepietiekamā kvalitātē, kļūdaini vai nav izpildījuši vispār. Tāpat tiek veikta arī rūpīga attēla krāsu korekcija, kuras mērķis ir likvidēt ar kinolentes vecumu un glabāšanas apstākļiem saistītās ķīmisko procesu radītās krāsu nobīdes, lai rezultātā iegūtu tehniski un mākslinieciski kvalitatīvu attēlu, atbilstošu kinodokumenta autoru sākotnējām iecerēm. Nepieciešamības gadījumā krāsu korekciju veic katram kinodokumenta kadram atsevišķi, lai novērstu nepamatotas krāsu atšķirības starp tiem un nodrošinātu plūdenu un vienmērīgu kinodokumenta skatīšanās pieredzi. Skaņas pēcapstrādes speciālisti rūpīgi restaurē visu kinodokumenta fonogrammu, likvidējot vai samazinot nevēlamos skaņas defektus (fiziskā analogā nesēja radītos trokšņus, fona šņākoņu u. tml.), uzlabojot un mūsdienu standartiem pielāgojot kopējo skanējumu, vienlaicīgi nodrošinot, lai tas atbilstu kinodokumenta autoru sākotnējām iecerēm. Pilnās pēcapstrādes pluss ir ļoti augsta restaurācijas kvalitāte un individuāla pieeja katrai problēmai, tomēr tās veikšanai ir nepieciešams būtiski lielāks laika apjoms, cilvēkresursi un finanšu resursi. Šī pēcapstrādes metode ir piemērota atsevišķu audiovizuālo darbu, kuri atzīti par īpaši vērtīgiem un nozīmīgiem, restaurēšanai un pielāgošanai mūsdienu standartiem, piemēram, mākslas filmām, dokumentālajām filmām u.tml. Kinodokumentu digitalizāciju var iedalīt četros būtiskos posmos: plānošana; sagatavošana; digitalizācija un pēcapstrāde, un detalizēts procesa norises darbību apraksts pieejams dokumentā “Digitālā kultūras mantojuma procesu apraksts.”. Katrā posmā ir ieteicams ņemt vērā tālāk uzskatītos ieteikumus. Plānošana

Tiek definēts projekta plāns (kinodokumentu veidi, formāti, apjomi, partneri, laiks, budžets).
Ņemot vērā Kultūras mantojuma digitalizācijas, ilglaicīgas saglabāšanas un pieejamības nodrošināšanas plānus, satura prioritātes un atlases kritērijus, tiek atlasīti digitalizējami kinodokumenti (saskaitīti kopējie digitalizējamo objektu apjomi - vienības, definētas adreses), tiek izveidoti digitalizācijas saraksti.
Kinodokumenti tiek sadalīti loģiskās grupās (formāti, izmēri, digitalizācijas specifika).
Tiek atzīmēti tie kinodokumenti, kuriem pirms digitalizācijas būs nepieciešama digitālā restaurācija (ja to ir iespējams novērtēt un definēt plānošanas posmā).
Tiek apzināti atbilstošie digitalizācijas resursi (tehnikas, telpas, speciālisti).

Sagatavošana Digitalizācijas darbu Pasūtītājam jāveic:

Kinodokumentu atlasīšana, nepieciešamo identifikatoru pievienošana.
Kinodokumenta tehniskā sagatavošana, pārtīšana.
Kinodokumenta emulsijas, bāzes bojājumu un uzslāņojumu (putekļi, gruži, skrāpējumi, pleķi, u. tml.) tīrīšana.
Kinolentes mazgāšana ar ultraskaņas iekārtām (ja tāda tehnoloģija ir iepriekš plānota).
Kinodokumenta mehānisko bojājumu (plaisas, līmējumu vietas u.tml.) labošana, rakordu pievienošana.
Metadatu sagatavošana un pēc grafika nogādāt kinolentes digitalizācijas telpās.

Digitalizācija

Jāievieto digitalizējamie kinodokumenti atbilstošās atrādīšanas / atskaņošanas ierīcēs.
Jāveic vecam kinodokumentam raksturīgās eksponometrijas nevienmērības (“flicker”) izlīdzināšana.
Ja tas nepieciešams, jāveic vecam kinodokumentam raksturīgās kinokamerā vai kinolentes kopēšanas brīdī radušās kadra raustīšanās un/vai “peldēšanas” stabilizācija pēc perforācijām, kadra satura vai citādi.
Kinodokumenta kopējā krāsu (kontrasta, blīvuma, balansa u.c.) korekcija; nepieciešamības gadījumā veicot korekcijas katram kadram atsevišķi.
Nepieciešamības gadījumā selektīva vai kopēja attēla trokšņu tīrīšana.
Nepieciešamības gadījumā bojātā kinodokumenta grauda aizstāšana ar kvalitatīvu, kinodokumenta formātam atbilstošu (35mm anamorfisks, 35mm sfērisks u.tml.) kinolentes graudu.
Skenēšana jāveic, ievērojot definēto izšķirtspēju, krāsu dziļumu, atrādīšanas un atskaņošanas ātrumus.
Kinodokumenti jāskenē pilnā garumā. Pēc skenēšanas jāveic ieskenētā materiāla montāža, atstājot tikai kinodokumenta reāli lietojamo daļu (sākot ar pirmo un beidzot ar pēdējo kinodokumenta aktīvo kadru) un noņemot lieko tehnisko informāciju un kinolentes defektus (rakordus, kinolentes pārrāvumus u.tml.).
Kinodokumentiem, kuri sastāv no vairākām daļām (vairākiem kinolentes ruļļiem), tās savstarpēji jāsamontē vienā nepārtrauktā gabalā. Veicot montāžu, jānodrošina, lai pirmā aktīvā kinodokumenta kadra (“First Frame of Action” jeb “FFOA”) taimkods gan attēlam, gan skaņai sākas ar vērtību 00:00:00:00, pieņemot konkrētā kinodokumenta spēlēšanas ātrumu (kadru skaitu sekundē jeb k/s) kā taimkoda bāzi, un tas attiecināms arī uz attēlu sekvenču datņu numerāciju, t.i., attēlu sekvenču kadru numerācijai jābūt izrietošai no taimkoda vērtības. Šī taimkoda vērtība, kā arī montētā kinodokumenta hronometrāža katram kinodokumentam jānodrošina visa turpmākā digitalizācijas darba plūsmas gaitā līdz visu nepieciešamo datņu izveidošanai.
Skenējot jānodrošina, lai viss kinodokuments tiktu ieskenēts, izmantojot konkrētajam kinodokumentam optimālos skenēšanas eksponometriskos un krāsu balansa iestatījumus, t.i., lai maksimāli iespējamā apjomā un kvalitatīvi tiktu ieskenēts viss kinolentes attēla dinamiskais diapazons (visa informācija gan attēla gaišajās, gan vidējās, gan tumšajās daļās), kā arī lai krāsu kinolentes gadījumā iespēju robežās tiktu maksimāli koriģētas kinolentes vecuma un ķīmisko procesu rezultātā radušās krāsu balansa izmaiņas, piemēram, ražotāju “Svema” un “ORWO” krāsu kinolentēm raksturīgās purpursarkanās krāsu balansa nobīdes u.tml. Tāpat jānodrošina, ka viss katra kinolentes kadra laukums (gan kadra centrs, gan malas) ir fokusā un jebkurā kadra daļā ir skaidri saskatāms vienlīdz ass kinolentes grauds, kas ir īpaši svarīgi kinolentēm, kuras ir savērpušās.
Skenēšana jāveic tā, lai pilnā apjomā tiktu ieskenēts viss katra kinolentes kadra aktīvais laukums un ieskenētajā materiālā nelielā apjomā būtu skaidri saskatāmas visas kadra (kameras vai kinolenšu kopētāja “rāmīša”) malas (augša, apakša, abi sāni), kā arī kinolentes perforāciju daļa.
Attēla kadrēšana, noņemot (“nogriežot”) no visām kadra malām lieko tehnisko kadra daļu - kameras vai kinolenšu kopētāja “rāmīša” redzamās malas, perforācijas u.tml., vienlaicīgi nodrošinot, ka netiek mainīta kadra kompozīcija un kinodokumenta autoru iecerētā oriģinālā kadra malu attiecība vai arī, ja citādāk nav iespējams, tā tiek mainīta pēc iespējas mazāk un saudzīgāk.
Kinodokumenta sākuma, beigu un citu grafisko titru latviešu valodā (vai citas valodas) atjaunošana pēc nepieciešamības.
Skaņas pēcapstrāde, noņemot klikšķus, noņemot vai samazinot analogā fiziskā nesēja fona šņākoņu, ekvalaizera korekcijas, dinamikas un skaļuma līmeņa korekcijas. Jānodrošina skaņas sinhronitāte attiecībā pret konkrētā kinodokumenta attēlu.
Jāveic kvalitātes kontrole visiem paveiktajiem digitalizācijas un pēcapstrādes darbiem, reālajā laikā rūpīgi noskatoties visu apstrādāto kinodokumentu etalonkopijas uzreiz pēc to izgatavošanas.
Skaņa (ja konkrētajam kinodokumentam tāda ir) no kinolentes optiskās fonogrammas vai magnētiskās fonogrammas jādigitalizē mono vai stereo kanālu konfigurācijā, atkarībā no tā, kāda tā oriģināli ir kinodokumentam. Stereo skaņas gadījumā skaņas datnei jāsatur abi skaņas kanāli (“interleaved”).
Pēc digitalizācijas kinodokumentus nepieciešams rūpīgi iepakot metāla kārbās un atdot digitalizācijas Pasūtītājam.
Jāpievieno vērtējums par materiāla fizisko un satura kvalitātes stāvokli, kā arī ieteikumi tā tālākai izmantošanai.

Pēcapstrāde Pēc tam, kad kinodokumenti ir ieskanēti, var veikt šādus apstrādes darbus:

Tiek izveidotas arhīvdatnes, neveicot manuālu digitālo objektu apstrādi.
Tiek izveidotas atvasinātās arhīvdatnes un lietotājdatnes (citas datnes, kontrolsummas datnes, metadatu datnes).
Tiek izveidoti vai papildināti aprakstošie metadati, izveidojot datnes, tiek izveidoti tehniskie metadati.
Ja ir paredzēta digitālā restaurācija, tad ar atbilstošām iekārtām (datortehnika, programmatūras, skaņas iekārtas) tiek veiktas attēlu un skaņas korekcijas, lai uzlabotu to kvalitāti.
Lai definētu restaurējamā kinodokumenta kvalitātes tehniskos parametrus, vēlams sākumā izveidot piemērus vai parauga digitālos video objektus.
Datnes tiek nogādātās uz ilglaicīgas saglabāšanas un izplatīšanas IKT sistēmām.

Tehnoloģiskās un kompetenču vadlīnijas

Ievērojot straujo tehnoloģiju progresu, digitalizācijas tehnoloģijas nemitīgi papildinās, un rodas arvien jauni IT risinājumi. Tādēļ digitalizācijas procesā ir jāseko jaunākajām tendencēm un iespējām ar mērķi izmantot modernākās pieejamās tehnoloģijas. Aktuālie un aprobētie tehnoloģiskie risinājumi ir pieejami FADGI Technical Guidelines for Digitizing Cultural Heritage Materials ([3]). Kinodokumentu digitalizācijai rekomendējamās iekārtas: Specializēta kinolenšu ultraskaņas mazgāšanas iekārta. Kinolenšu skeneris, kurš nodrošina: attēla skenēšanas izšķirtspēju 35mm kinolentēm ne mazāku kā 4096×3072 pikseļi, un kinolenšu standartiem, kuri ir šaurāki par 35mm (8mm, 16mm un 17,5mm u.c.), skenēšanas izšķirtspēju ne mazāku kā 2048×1556 pikseļi; nekompresētas vai ar bezzudumu datu plūsmas kompresiju kompresētas RGB vai RAW (neapstrādāti skenera sensora dati) attēlu plūsmas straumēšanu; vēlami skeneri ar LED gaismas avotiem, ar iespēju skenēt optisko skaņu kopā ar attēlu reālā laikā. Skeneris nedrīkst radīt krāsu zudumus, draudus kinolentes perforācijām un skrāpēt kinolenti, kā arī tam nepieciešamības gadījumā jābūt spējīgam droši skenēt kinolentes, kurām ir jau iepriekš sabojātas perforācijas, no vecuma savērpušās un citādi deformētas vai bojātas kinolentes. Skeneris nedrīkst pakļaut kinolenti neatbilstoši lielam spriegumam un jebkā citādi to bojāt vai iznīcināt. Iekārta kinolenšu magnētisko fonogrammu digitalizēšanai. Iekārta kinolenšu optisko fonogrammu digitalizēšanai. Video kontroles monitori (Grade1, OLED tehnoloģija, min HD vai nākotnē 4K rezolūcija) un DCI projektori (vismaz 2K). Ieraksta iekārtas uz LTO lentām vai vairāki pārvietojamie ārējie cieto disku masīvi, kuri aprīkoti ar optisko vai 10 Gbit Ethernet datu savienojumu funkcionalitāti. Saglabāšanas sistēma (high bandwidth clustered storage system, piemēram, DDN), lai ieskenētās datnes reālā laikā varētu tikt pārsūtītas no skenera uz disku masīvu, kā arī, lai datnes varētu vēlāk reālā laikā atspēlēt, veicot restaurāciju/korekcijas vai vienkārši, lai noskatītos. Digitālo objektu apstrādei nepieciešama jaudīga un moderna grafiskās apstrādes profesionāla datortehnika. Īpaša uzmanība jāpievērš monitoriem un to tehniskajiem parametriem, piemēram, krāsu izšķirtspējai, krāstelpai, skatu leņķiem, spilgtumam, krāsu temperatūrai, krāsu līdzsvariem. Programmatūra digitalizētā kinodokumenta pilnai pēcapstrādei, ja paredzēta kinodokumentu digitālā restaurācija (t.sk. mehānisku un lentas ķīmisku defektu ietekmes novēršanai, krāsu un ekspozīcijas korekcijai, kinolentes bojājumu restaurācijai); Programmatūra, kas nodrošina arhīvdatņu (piemēram, JPEG2000) pārveidošanu lietotājdatnēs (dažādi populāri, moderni izplatīšanas formāti, piemēram, ProRes/DNxHR (MXF Op1a vai QuickTime pakotnē), h.264 (mp4 pakotnē), DCP, Blu-ray, DVD. Svarīgi, lai iekārtām un programmatūrām būtu nodrošināts ražotāju atbalsts, kurš nodrošinātu programmatūras atjauninājumu un ražotāja palīdzības dienesta atbalsta saņemšanu. Ja digitalizācija institūcijā ir paredzēta ilgstošā periodā, ir svarīgi izveidot pastāvīgas 1-2 digitalizācijas darba vietas. Kinodokumentu digitalizācijas darbu veikšanai nepieciešama speciālistu projekta komanda ar pieredzi un zināšanām darbā ar specifiskām iekārtām un līdzīgu un līdzvērtīga apjoma kinodokumentu digitalizāciju. Vēlamās projekta komandas lomas:

Projekta vadītājs;
Skenēšanas speciālists;
Restaurācijas speciālists;
Audio un krāsu korektori;
Restaurācijas un korektoru asistenti;
Metadatu izveides speciālisti;
Kvalitātes vadītājs.

Projekta komandā katram speciālistam jāpārvalda latviešu valoda vismaz C līmeņa 1.pakāpē, pretējā gadījumā digitalizētājam darbu izpildes gaitā jānodrošina tulks. Projekta komandas sastāvs atkarīgs no digitalizējamo kinodokumentu apjomiem, digitalizācijas iekārtu skaita un tehniskās kapacitātes (analogo stundu pārnese digitālā formātā), un speciālistu darba slodzes un grafika, kā arī telpu pieejamības.

Digitālo objektu formāti un metadati

Kinodokumentu arhīvdatnes, atvasinātās arhīvdatnes un lietotājdatnes jāizgatavo formātos, kas norādīti Digitālo objektu datņu tehniskie parametri. (https://lnb.lv/sites/default/files/media/bibliotekariem/Digitalizacijas_vadlinijas_A_pielikums_datnu_tehniskie_formati_v1.1_280518.xlsx). Digitalizācijas darbu veicējs sagatavo kinodokumentu metadatus. Metadatu datnes nosaukumu izvēlas atbilstoši attiecīgā digitalizētā kinodokumenta datņu nosaukumam, saglabājot to kā elektronisku dokumentu. Metadatu struktūra ir jāveido, ievērojot EN 15744:2009 standartu, bet var izmantot arī EBU Core Metadata Set TECH 3293 (Source: MIM-AI; Version 1.9; 2019) rekomendācijas, kā arī definējot papildu apraksta laukus, lai nodrošinātu ērtāku materiālu meklēšanu potenciālajiem publisko izplatīšanas platformu lietotājiem. Kinodokumentu metadatu kartītes paraugu skatīt https://dom.lndb.lv/data/type/movingimage.html.

Digitālajam objektam ir jāizveido atpazīšanas attēls (attēli uz kārbu vākiem, ja tādi ir), tas ir jānofotografē vai arī, ja nekādu attēlu nav, tad ir jāizveido kinodokumenta saturam atbilstošs pirmā kadra digitālais attēls, kuru varēs izmantot digitālo objektu izplatīšanas vajadzībām. Digitālie attēli jāizveido JPEG2000 formātos un jāpievieno metadatiem.

Datņu un mapju nosaukumu veidošanas vadlīnijas

Veidojot kinodokumentu datņu nosaukumus, vēlams rakstīt šādas norādes:

Iestādes apzīmējums. Piemēram, LNA, NKC, iestādes nosaukums var būt ar pilniem vārdiem.
Kinodokumenta žanra apzīmējums vai nosaukums. Parasti viens burts, piemēram, “k”– kinohronika; “d”– dokumentālā filma, vai kāds cits pēc izvēles, taču ar nosacījumu, ka tas tiek lietots konsekventi.
Kinodokumenta apzīmējums. Inventāra numurs vai svītru kods, vai saturisks identifikators, piemēram, vietas nosaukums vai personas vārds, iespējams saīsināts, kombinācijā ar izdošanas gadu un datumu (vai arī numuru). Arhīva kinodokumentiem uzziņu kods.
Datnes tehniskais formāts. Datnes nosaukuma paplašinājums ir rakstzīmju kopa, kas pievienota datnes nosaukuma beigās un nosaka, ar kādu programmatūru datne var tikt atvērta. Pēc noklusējuma daudzas programmatūras paslēpj datnes nosaukumu paplašinājumus. Tomēr ir iespējams padarīt datnes nosaukumu paplašinājumus redzamus.
Datņu nosaukumu kodos var lietot arī citus apzīmējumus, piemēram, kadru numerāciju, apstrādes veidu, izmantošanas veidu, valodu, izšķirtspēju, ātrumu.
Piemērs: LNA_KFFDA_F1_1_4119N1-1_PP_EK_0086400.jp2

Veidojot kinodokumentu digitālo objektu mapju nosaukumus, ieteicams izmantot šādus identifikatorus:

pēc iestādes koda, kurā kinodokumenta digitalizēts. Piemēram: LNA, NKC;
pēc kinodokumenta nosaukuma. Ja gari nosaukumi, tie ir jāsaīsina uz atslēgvārdiem;
pēc citiem identifikatoriem, piemēram, fonda numurs, dokumenta uzskaites numurs.

Mapē jāveido šāds datņu komplekts:

visas kinodokumenta arhīvdatnes;
visas atvasinātās kinodokumenta arhīvdatnes;
visas lietotājdatnes;
subtitru datnes;
stundas un garums kontrolsummu datnes (vēlams .md5 formāts);
metadatu datne.

Gadījumos, kad kinodokumenta oriģināls ir no vairākām daļām (vairākiem kinolentes ruļļiem), datņu nosaukumos nav jānorāda elementa daļas un kopijas numurs (pēdējie divi-trīs cipari aiz kodiem N, L, KT, P, F, MF). Informācija par to, kuri kinodokumenta elementi ir izmantoti šādas datnes izgatavošanā, ir jānorāda attiecīgās datnes metadatos. Tas pats attiecas arī uz kinodokumentiem, kuri sastāv no vienas daļas, taču darbam izmantoti vairāk kā viens elements.

Kvalitātes kontroles pasākumi

Kinodokumentu digitalizācijas kvalitātes kontrolei ieteicams izmantot šādus kritērijus:

Digitalizācijas posms	Kvalitātes aktivitāte	Periodiskums	Atbildība
1.Plānošana	Vai digitalizējamo objektu saraksti atbilst kritērijiem un budžetam?	Uzsākot projektu	Digitalizācijas projekta vadītājs
2.Sagatavošana	1.Kinodokumenti ir apstrādāti un piegādāti digitalizācijai. 2.Kinolentas mehānisko defektu (pārrāvumi, līmējumu vietas u.tml.) un bāzes defektu (putekļu, skrāpējumu, pleķu u.c.) automatizētās digitālās tīrīšanas kvalitāte. 3.Digitalizētā kinodokumenta lieko (tehnisko) daļu nomontēšanas (noņemšanas) kvalitāte.	Uzsākot digitalizāciju	Digitalizējamo materiālu sagatavotāji
3.Digitalizācija	1.Skenēšanas kvalitāte, atbilstošas eksponometrijas un krāsu balansa ievērošana, vai kadrs ieskenēts pilnā apmērā (redzams viss kameras vai kinolenšu kopētāja “rāmītis”), skenētā materiāla asums (fokuss) visās kadra daļās utt. 2.Krāsu/kontrasta/blīvuma korekcijas kvalitāte, tajā skaitā arī nevienmērīgās ekspozīcijas (“flicker”) stabilizācijas kvalitāte. 3.Kadra stabilizācijas kvalitāte. 4.Skaņas restaurācijas kvalitāte. 5.Datņu un mapju nosaukumi ir pareizi. 6.Datņu formāti atbilst definētajiem, datnes ir iespējams atvērt. 7.Metadati ir precīzi.	Izlases kārtībā	Digitalizācijas veicējs un digitalizācijas Pasūtītājs
4.Pēcapstrāde	1.Ja ir veikta digitālā objekta apstrāde, tad atbilst tehniskajiem parametriem. 2.Kopējas automatizētās digitālās restaurācijas raksturs - vai attēls un skaņa digitālās restaurācijas rezultātā nav ieguvuši digitāla rakstura defektus un nav kļuvuši sintētiski, neatbilstoši savam laikmetam. 3.Datu nesējs ir lietojams, datnes ir iespējams kopēt. 4.Kinolentes stāvoklis pēc digitalizācijas. (kinolentei nav radušies jauni bojājumi, un tā ir rūpīgi notīrīta, visa kinolente iznīcināta vai būtiski bojāta - bojātas perforācijas, emulsijā radušies jauni skrāpējumi, kinolentes pārrāvumi, kinolente nav kārtīgi notīrīta u.tml.).	Izlases kārtībā	Digitalizācijas veicējs un digitalizācijas Pasūtītājs

Ja kinodokumentu digitālajos objektos tiek konstatētas saturiskās un tehniskās kvalitātes neatbilstības, tad kinodokumentiem ir jāveic atkārtota skenēšana, metadatu apstrāde, pēcapstrāde. Digitalizācijas projekta vadītājam ir jāsagatavo katra digitalizējamā objekta digitalizēšanas uzdevumu izpildes protokols, kurā katrs iesaistītais speciālists veiks atzīmi par paveikto darbu, tādējādi nodrošinot secīgu visu nepieciešamo darbu izpildi un uzraudzību visos darbu izpildes posmos.