Īslaicīgas un ilglaicīgas saglabāšanas vadlīnijas
Aktualizēts 20.05.2026 — skatīt izmaiņu vēsturi
Ievads
Latvijas kultūras mantojuma institūcijām ir juridisks pienākums un noteiktas prasības nodrošināt kultūrvēsturiskā mantojuma digitālo objektu ilglaicīgu saglabāšanu. Digitālā saglabāšana ir komplekss process, kas prasa nepārtrauktu plānošanu, resursu piesaisti un spēju adaptēties dinamiski mainīgajā tiesiskajā, ekonomiskajā, sociālajā un tehnoloģiskajā vidē.
Lai visekonomiskāk izmantotu valsts un institūciju infrastruktūras resursus un novērstu datu dublēšanos, ir nepieciešama cieša starpinstitucionālā koordinācija un vienota komunikācija. Digitālās saglabāšanas procesā būtiska loma ir stingrai kvalitātes kontrolei, nodrošinot, ka objekti netiek bojāti, saglabāšana ir ilgtspējīga, droša un dati paliek pieejami un apstrādājami arī pēc desmitgadēm.
Digitālo objektu ilgtermiņa uzglabāšanu un atkalizmantošanu nodrošina valsts mēroga vienotā un integrētā Digitālā satura pārvaldības un saglabāšanas sistēma (DOM) un saistītā Digitālās bibliotēkas platforma, kas sekmē arī starpinstitucionālo autoritatīvo ierakstu un kopīgu datu kopu attīstību.
Stratēģiskie pamatjautājumi
Tiesiski organizatoriskā skatījumā ilgtermiņa saglabāšanas pamatā ir piecas fundamentālas atbildes:
- Ko saglabāt? Visi vērtīgie Latvijas kultūras mantojuma digitālie objekti (arhīvdatnes jeb masterdatnes, lietotājdatnes un tiem atbilstošie metadati), kas atlasīti pēc valstiski noteiktiem kritērijiem un prioritātēm.
- Kur saglabāt? Centralizētās un akreditētās kultūras nozares ilglaicīgās saglabāšanas IKT sistēmās un specializētos datu centros, maksimāli izvairoties no lokālu, nesertificētu krātuvju uzturēšanas.
- Kā un kādā veidā saglabāt? Izmantojot standartizētus, atvērtus datņu formātus un automatizētus datu pakotņu (SIP/AIP/DIP) nodošanas un validācijas procesus.
- Kam saglabāt? Sabiedrībai, pētniekiem un nākamajām paaudzēm, nodrošinot datu atrodamību (t.sk. optimizāciju globālajiem meklētājiem – SEO/indeksāciju) un pieejamību atbilstoši autortiesību statusam un FAIR datu principiem.
- Cik ilgi saglabāt? Pastāvīgi (mūžīgi). Tā kā tehnoloģijas strauji mainās, tehniskie standarti tiek detalizēti definēti vidējam termiņam (3–5 gadiem), paredzot regulāru datu migrācijas ciklu izpildi.
Orientējošie digitālo objektu izmēri
Plānojot infrastruktūras jaudas, institūcijām jāņem vērā prognozējamie datņu izmēri. Tabulā norādīti aptuvenie vidējie rādītāji vienam objektam:
| Digitālā objekta veids | Arhīvdatne (Master) | Lietotājdatne (Derivative) |
|---|---|---|
| Digitālie teksta dokumenti (lapa) | Līdz 20 MB | 50 – 100 kB |
| Digitālie attēli / fotogrāfijas | 20 – 150 MB+ | 500 kB – 2 MB |
| Digitālie kinodokumenti (1 min) | Līdz 50 GB | 10 – 50 MB |
| Digitālie video materiāli (1 h) | 25 – 100 GB+ (atkarībā no kodeka) | 1 – 4 GB |
| Digitālie audio materiāli (1 h) | 1 – 2 GB (BWF / WAV) | 50 – 200 MB (MP3 / AAC) |
| Pieminekļi un arhitektūra (3D modelis) | 100 – 500 GB | 1 – 5 GB |
| Muzeju priekšmeti (3D skanējums) | 1 – 10 GB | 5 – 50 MB |
| Metadatu datne (XML/JSON) | 100 kB | — |
Piezīme: Precīziem aprēķiniem ieteicams izmantot specializētos tiešsaistes kalkulatorus, piemēram, Digital Rebellion Video Calc audio un video formātu prognozēšanai.
Starptautiskie brieduma un dzīvescikla modeļi
1. DPCMM (Digital Preservation Capability Maturity Model)
Lai noteiktu institūcijas optimālās digitālās saglabāšanas spējas un definētu evolūcijas ceļa karti, tiek veikts digitalizācijas brieduma audits:
- Procesu definēšana: Atbilstoši ISO 14721 tiek definēti un analizēti digitalizācijas procesi un funkcijas.
- Riska audits: Atbilstoši ISO 16363 tiek definēti riska audita kritēriji un uzticamas krātuves pazīmes.
- Novērtējuma matrica: Tiek izstrādāta strukturēta matrica (parasti aptverot 15 galvenās tēmas un 5 brieduma līmeņus).
- Audita izpilde: Auditoru komanda veic intervijas, tehnisko sistēmu pārbaudes un datu analīzi, piešķirot punktus katrā jomā.
- Rezultātu kopsavilkums: Tiek identificētas institūcijas stiprās/vājās puses, kā arī tiešie tehnoloģiskie draudi un attīstības iespējas.
2. DCC Curation Lifecycle Modelis
Digitālo objektu pārvaldības dzīvescikls tiek organizēts loģiskos komponentos un secīgās darbībās:
| Komponente | Oriģinālais nosaukums | Galvenās darbības un labā prakse |
|---|---|---|
| Digitālie objekti | Digital objects | Teksta, attēlu, video, audio un metadatu datnes. Jāizmanto apstiprināti atvērtie standarti. |
| Datu bāzes | Databases | Strukturētas digitālo objektu un relāciju kopas uzticamās IKT sistēmās. |
| Aprakstīšana un atrādīšana | Description & Representation | Tehnisko, administratīvo, aprakstošo un strukturālo metadatu (piem., METS, MODS, PREMIS) pievienošana. |
| Saglabāšanas plānošana | Preservation Planning | Regulāra un stratēģiska saglabāšanas politiku un tehnoloģisko risku izvērtēšana. |
| Auditoriju iesaiste | Community Watch | Sekošana līdzi izmaiņām tehnoloģiju kopienā, standartu un rīku evolūcijai. |
| Ilglaicīga saglabāšana | Curate and Preserve | Administratīvas un pārvaldības darbības, nodrošinot datu ilgtspēju visā dzīvescikla laikā. |
| Konceptualizēšana | Conceptualise | Jaunu projektu un objektu izveides plānošana, fiksēšanas metožu un saglabāšanas iespēju definēšana. |
| Izveidošana un saņemšana | Create or Receive | Datņu un metadatu radīšana vai ienesoša saņemšana atbilstoši kvalitātes prasībām. |
| Novērtēšana un atlasīšana | Appraise and Select | Datņu izvērtēšana, nosakot to ilgtermiņa kultūrvēsturisko vērtību un uzglabāšanas režīmu. |
| Kopēšana un novietošana | Ingest | Datņu pārsūtīšana un droša reģistrēšana ilglaicīgās saglabāšanas sistēmās (datu centros). |
| Saglabāšanas darbības | Preservation Action | Autentiskuma, integritātes (piem., kontrolsummu pārbaudes) un salasāmības nodrošināšana. |
| Glabāšana | Store | Fiziska un loģiska datu uzturēšana drošā krātuvē (uz serveriem, lentēm vai mākonī). |
| Piekļuve un lietošana | Access, Use and Reuse | Lietotāju autorizācija, piekļuves tiesību vadība, API saskarņu nodrošināšana atkalizmantošanai. |
| Pārveidošana | Transform | Jaunu lietotājdatņu formu vai formātu konvertēšana, mainoties tehnoloģiskajām platformām. |
| Dzēšana | Dispose | Apzināta un regulēta pagaidu, dublējošos vai mazvērtīgo datu tīrīšana saskaņā ar politiku. |
| Pārvērtēšana | Reappraise | Atgriešanās pie objektiem, kas sākotnēji neatbilda standartiem, to validācijas statusa pārskatīšana. |
| Migrācija | Migrate | Datņu formātu un datu nesēju regulāra pārcelšana uz jaunākiem un drošākiem risinājumiem. |
Datu nogādāšana digitālajos arhīvos
Datu pārnesi no digitalizācijas veicēja vai lokālās institūcijas uz centrālo digitālo arhīvu realizē divos veidos:
1. Tiešsaistes kopēšana (Primārā metode)
Digitālie objekti periodiski vai reāllaikā tiek sinhronizēti ar datu centru, izmantojot drošus tīkla protokolus (piemēram, SFTP, HTTPS API, VPN tuneļus).
- Prasības: Nepieciešams izveidot automatizētu kopēšanas un transakciju reģistra sistēmu (ieraksti, kontrolsummas, datumi, apjomi).
- Automatizācija: Arhīvdatņu un metadatu importam sistēmā LNB DOM jābūt maksimāli automatizētam, samazinot manuālo darbu.
2. Pagaidu fiziskie datu nesēji
Izmanto gadījumos, kad tīkla infrastruktūras jauda nav pietiekama apjomīgu datu (piemēram, 3D vai nesaspiesta video) tūlītējai pārraidei.
- Prasības: Uz ārējiem nesējiem (cietajiem diskiem, SSD) jābūt skaidrai fiziskajai un loģiskajai identifikācijai (svītrkodi, saraksti).
- Termiņi: Līgumos jānosaka skaidrs laika rāmis, cik ilgi darbu veicējs uzglabā datu rezervi pagaidu nesējos (ieteicams vismaz 12 mēneši pēc darbu pieņemšanas).
> Svarīgi: Neatkarīgi no izvēlētās metodes, pirms datu masīva integrēšanas galvenajā krātuvē ir obligāti jāveic automatizēta vīrusu un ļaunprogrammatūras skenēšana, kā arī jāizveido tūlītēja rezerves kopija (backup).
Tehniskās un infrastruktūras vadlīnijas
- Tehnoloģiju izvēle: Datu masīvu uzglabāšanai ieteicams izmantot enterprise līmeņa risinājumus – jaunākās paaudzes LTO lentes (piemēram, LTO-9 vai jaunākas) lentu bibliotēkās, augstas uzticamības HDD/SSD masīvus (SAN/NAS) vai drošus hibrīdos mākoņskaitļošanas pakalpojumus, ko piedāvā vadošie ražotāji un sertificēti datu centri.
- Datu redundance (Kopijas): Katram digitālajam objektam jānodrošina vismaz ģeogrāfiski sadalīta otrā vai trešā kopija pēc 3-2-1 noteikuma (3 kopijas, 2 dažādi nesēju veidi, 1 kopija citā lokācijā).
- Integritātes pārbaude: Sistemātiski un automatizēti jāveic datu nesēju un pašu datņu veselības pārbaude (kontrolsummu scrubbing). Bojājumu signalizēšanas gadījumā dati nekavējoties jāatjauno no veselās kopijas.
- Tehnoloģiskā migrācija: Datu nesēju un sistēmu novecošanās cikls ir straujš. Datus ieteicams migrēt uz jaunākas paaudzes infrastruktūru (piemēram, pāreja uz jaunāku LTO standartu vai jaunākiem SAS/NVMe masīviem) ik pēc divu paaudžu maiņas cikla (aptuveni ik pēc 5–7 gadiem), lai garantētu lasīšanas iekārtu savietojamību.
- Sistēmu optimizācija: Glabāšanas sistēmās (īpaši lentu bibliotēkās) jāveic regulāra datu telpas defragmentācija un optimizācija, lai racionāli izmantotu brīvo vietu.
- Pārvaldības programmatūra (MAM / DAM): Fiziskajām un loģiskajām krātuvēm jābūt integrētām ar specializētu Media/Digital Asset Management sistēmu, kas nodrošina pilnu digitalizācijas procesu pārredzamību: no datņu ievades un metadatu aprakstīšanas līdz tiesību pārvaldībai un automatizētai izplatīšanai.
Saistītie starptautiskie standarti
Digitālo arhīvu projektēšanā un uzturēšanā obligāti jāievēro šādu ISO standartu aktuālās versijas:
- ISO 14721:2012 (Space data and information transfer systems ‐ Open archival information systems – OAIS vadlīnijas un modelis);
- ISO 16363:2012 (Space data and information transfer systems ‐ Audit and certification criteria for trustworthy digital repositories – kritēriji uzticamu digitālo krātuvju auditam);
- ISO 20652:2006 (Space data and information transfer systems ‐ Producer‐archive interface ‐ metodoloģiskais standarts datu radītāja un arhīva saskarnei);
- ISO 31000:2018 (Risk management ‐ Principles and guidelines – Vispārīgie risku pārvaldības principi un vadlīnijas).