Datņu un mapju nosaukumu veidošana
Aktualizēts 15.05.2026 — skatīt izmaiņu vēsturi
Arhīvdatņu un lietotājdatņu nosaukumu veidošanas shēmai jābūt izveidotai un apstiprinātai pirms digitalizācijas projektu uzsākšanas. Veidojot nosaukumu sistēmu, jāņem vērā, vai identifikatoru piešķiršanas funkciju paredzēts uzticēt automatizētai sistēmai vai cilvēkam, vai arī tiks izmantotas abas metodes. Metodes izvēle ir atkarīga no digitalizējamo objektu apjoma. Liela apjoma gadījumā vēlams izmantot automatizētu pieeju, bet maza apjoma gadījumā nosaukumus ir iespējams mainīt manuāli, apstrādājot katru digitālo objektu atsevišķi. Lielākos digitalizācijas projektos, kad ir paredzēta digitālo objektu nodošana vairākos sūtījumos, nosaukumu sistēmā ir jāparedz kodi, kuri nodrošina objektu grupēšanu atbilstoši sūtījumiem. Jebkurā no metodēm ir jāveic datņu nosaukumu kvalitātes kontrole, vai izveidotie datņu un mapju nosaukumi ir atbilstoši definētājai kārtībai. Piešķirot kultūras mantojuma iestādes nosaukuma kodu, ir ieteicams izmantot ISIL kodus jeb starptautiskos LDKK identifikatorus. Datņu nosaukumu veidošanas vadlīnijas:
- nosaukumi ir unikāli - neviens digitālais resurss nevar dublēt cita resursa identifikatoru;
- nosaukumi ir saskanīgi, konsekventi strukturēti - atbilst vienotam paraugam/šablonam;
- nosaukumi ir labi definēti – ir loģiskais pamatojums, palīdz standartizēt un strukturēt;
- nosaukumi ir pastāvīgi - nosaukumā iekļautā informācija nedrīkst attiekties ne uz ko tādu, kas laika gaitā varētu mainīties, tie nav sasaistīti ar konkrētām programmatūrām, procesiem un sistēmām;
- nosaukumi pakļaujas jebkuriem tehniskiem ierobežojumiem - simbolu ierobežojumiem nosaukumā - speciālie simboli, pauze, punkts (atskaitot pirms datnes paplašinājuma), kā arī ierobežojumiem simbolu skaitā. Vēlams, lai nosaukumi nesaturētu pārāk daudz simbolu, jo, kaut arī IKT sistēmas uztur garus datņu nosaukumus, pastāv programmatūras, kas saīsina datņu nosaukumus, lai varētu tos atvērt. Tāpat pastāv atsevišķi tīklošanas protokoli un datņu katalogu sistēmas, kas pārraides laikā var saīsināt pārraidāmo datņu nosaukumus. Laba prakse ir datnes nosaukumā aprobežoties ar 32 simboliem;
- datnes paplašinājums ir obligāts, un tam jānorāda uz datu formātu (piem., .tif, .jpg, .gif, .pdf, .wav, .mpg);
- jāņem vērā maksimālais digitalizējamo objektu skaits, un tas jāatspoguļo nosaukuma ciparu skaitā (ja lieto ciparu numerācijas shēmu);
- nosaukuma sākumā jālieto liekās nulles, lai atvieglotu šķirošanu (ja tiek izmantotas vecās paaudzes programmatūras);
- nelietot pārāk sarežģītu vai garu nosaukumu shēmu, lai novērstu kļūdas manuālās ievades gaitā;
- datnes nosaukumu veido tā, lai nepārprotami būtu identificējams oriģināls, t.i., datnes nosaukumā obligāti ietver oriģināla uzziņu kodu/inventāra numuru;
- nelietot latviešu alfabēta diakritiskās zīmes (valodas burtu īpašās zīmes), lietot tikai latīņu alfabēta burtus;
- var lietot gan lielos, gan mazos burtus;
- skenēšanas laiku, vietu, personas vēlams rakstīt metadatos, nevis datnes nosaukumos;
- kaut arī nav ieteicams sniegt pārāk daudz informācijas datnes nosaukumā, tomēr neliels informācijas daudzums zināmā mērā var kalpot par datnes aprakstošiem metadatiem kā ekonomiska alternatīva bagātāku datu nodrošināšanai citviet;
- ja nozīme nosaukumā vērtējama kā īslaicīga, praktiskāk ir lietot vienkāršu numerācijas sistēmu, kuru pēc tam sasaistīt ar digitālo resursu kādā ārējā datu bāzē.
Datņu mapju struktūru veidošanā rekomendējams ievērot šādus principus:
- mapes nosaukums ir neatkarīgs no datņu nosaukumiem tajā;
- mapes var būt sakārtotas pēc datumiem vai digitalizācijas nodevumiem;
- mapju nosaukumi var atbilst oriģinālu satura grupām, piemēram, kolekcijām, fondiem, uzskaites sarakstiem, sērijām;
- mapes var būt grupētas pēc datņu veidiem (arhīvdatnes, lietotājdatnes);
- vairāku lappušu dokumentiem mapes var būt saistītas ar lappušu numuriem.