Datņu un mapju nosaukumu veidošana
Aktualizēts 22.05.2026 — skatīt izmaiņu vēsturi
Pirms jebkura digitalizācijas projekta uzsākšanas ir obligāti jāizveido, tehniski jāpārbauda un jāapstiprina vienota datņu un mapju nosaukumu veidošanas shēma. Konsekventa nosaukumu sistēma nodrošina datu integritāti, novērš datņu pārrakstīšanas riskus un garantē digitālo objektu veiksmīgu importēšanu ilglaicīgās saglabāšanas sistēmās (repizitorijos).
Identifikācijas metodes un automatizācija
Metodes izvēle ir tieši atkarīga no digitalizējamo objektu apjoma un institūcijas infrastruktūras:
- Automatizētā pieeja (Masveida digitalizācija): Liela apjoma projektos identifikatoru un nosaukumu piešķiršanu pilnībā uztic programmatūrai (piemēram, skenēšanas un pēcapstrādes stacijām vai digitālo objektu pārvaldības sistēmām). Tas izslēdz cilvēciskā faktora kļūdas.
- Manuālā vai hibrīdā pieeja: Mazāka apjoma projektos pieļaujama manuāla datņu pārsaukšana, taču arī šajā gadījumā jāizmanto stingras validācijas maskas, lai novērstu pārrakstīšanās kļūdas.
- Sūtījumu un partiju kontrolkodi: Ja digitālie objekti tiek nodoti pakāpeniski vai vairākos sūtījumos (partijās / batches), nosaukumu struktūrā ieteicams iestrādāt specifisku partijas identifikatoru (piemēram, līguma numuru vai nodošanas datumu), kas atvieglo kvalitātes kontroli un masveida apstrādi.
Datņu nosaukumu veidošanas pamatprincipi
Labas prakses vadlīnijas nosaka, ka katram datnes nosaukumam jābūt:
- Unikālam: Neviens digitālais resurss repozitorijā nedrīkst dublēt cita resursa nosaukumu vai identifikatoru.
- Konsekventam: Visiem viena projekta vai kolekcijas failiem jābūt strukturētiem pēc stingri definēta šablona.
- Pastāvīgam (Persistentam): Nosaukumā iekļautā informācija nedrīkst attiekties uz mainīgiem lielumiem (piemēram, nodaļas nosaukumu, pašreizējo programmatūru vai glabāšanas plauktu). Ideālā gadījumā nosaukuma pamatā ir objekta pastāvīgais identifikators (PID) vai starptautiskais ISIL kods (Starptautiskais bibliotēku un saistīto organizāciju identifikators).
- Sasaistītam ar oriģinālu: Datnes nosaukumam jānodrošina tieša un nepārprotama saite uz fizisko oriģinālu, tāpēc tajā obligāti ietver fiziskā objekta uzziņas kodu, fondu/kolekcijas numuru vai inventāra numuru.
Tehniskie ierobežojumi un sintakse
Mūsdienu IKT sistēmas tehniski spēj apstrādāt garus un sarežģītus nosaukumus, taču starpsistēmu migrācijā un tīkla protokolos joprojām pastāv kritiski ierobežojumi.
1. Atļautie un aizliegtie simboli
- Tikai latīņu alfabēts: Nedrīkst izmantot latviešu alfabēta diakritiskās zīmes (garumzīmes, mīkstinājuma zīmes) vai citus nacionālos heroglifus/simbolus.
- Aizliegtie speciālie simboli: Nosaukumos ir stingri aizliegts izmantot tukšumzīmes (pauzes) un speciālos simbolus:
/ \ : * ? " < > | [ ] { } ; $ & % @ ,
- Vārdu atdalītāji: Tukšumzīmju vietā loģisko daļu atdalīšanai atļauts izmantot tikai divus simbolus:
- Apakšsvītru (`_`) — strukturālo elementu un bloku atdalīšanai (piemēram, starp ISIL kodu un inventāra numuru).
- Domuzīmi / defisi (`-`) — viena bloka iekšējo elementu atdalīšanai (piemēram, hronoloģijai vai lapu numerācijai).
2. Burtu reģistrs (Case Sensitivity)
Kaut arī ir atļauts lietot gan lielos, gan mazos burtus, jānodrošina stingra konsekvence. Daudzas operētājsistēmas (piemēram, uz Linux bāzēti serveri un mākoņkrātuves) atšķir lielos un mazos burtus, tādēļ `Foto001.tif` un `foto001.tif` tiks uztverti kā divi dažādi faili, kas var izraisīt datu zudumus sistēmu integrācijas laikā. Pamatprakse ir visā projektā lietot tikai mazos burtus (lowercase) vai stingri noteiktu reģistru sistēmu.
3. Garuma ierobežojumi un ceļa garums
Vēsturiskais 32 simbolu ierobežojums vairs nav strikts standarts, taču joprojām ir spēkā **kopējā faila ceļa (Path length) ierobežojums** (piemēram, Windows vidē tie ir 260 simboli, ieskaitot visas mapes un apakšmapes). Tāpēc faila nosaukumam jābūt pēc iespējas kompaktākam.
4. Skaitļu numerācija un liekās nulles
Ja shēmā tiek izmantota ciparu numerācija (piemēram, lapu vai kadru secībai), obligāti jāparedz fiksēts ciparu skaits ar liekajām nullēm priekšā (padding), prognozējot maksimālo iespējamo objekta apjomu. Tas nodrošina pareizu failu alfabētisko un hronoloģisko kārtošanu jebkurā programmatūrā.
| Plānotais apjoms | Pareizs formāts | Piemērs |
|---|---|---|
| Līdz 999 vienībām (3 zīmes) | `001, 002, ... 089, 120` | `LNB_F12_001.tif` |
| Līdz 9999 vienībām (4 zīmes) | `0001, 0002, ... 0450, 1100` | `LNB_K05_0001.tif` |
Svarīgi! Ja nulles netiek lietotas, sistēma datņu secību kārtos kļūdaini: 1, 10, 100, 2, 20...
5. Datņu paplašinājumi
Datnes paplašinājums ir obligāts, tam precīzi jānorāda uz datu formātu un tas vienmēr rakstāms ar mazajiem burtiem (piemēram, `.tif`, `.jpg`, `.pdf`, `.wav`). Pirms paplašinājuma ir pieļaujams tikai viens punkts.
Nosaukumu attiecība pret metadatiem
Zelta likums: Datnes nosaukums nav paredzēts satura aprakstīšanai. Skenēšanas laiku, vietu, operatora vārdu, fiziskos izmērus vai detalizētu satura izklāstu ir stingri ieteicams fiksēt struktūrētos metadatos (piemēram, METS/ALTO, MARC21 vai Dublin Core), nevis mēģināt to iekodēt garā un nepārskatāmā datnes nosaukumā.
Minimāls, standartizēts informācijas apjoms nosaukumā var kalpot kā ātra alternatīva tikai gadījumos, kad pilnvērtīga metadatu sistēma vēl nav ieviesta, taču ilgtermiņā praktiskāka ir īsa, unikāla identifikatora sistēma, kas ir sasaistīta ar ārējo datubāzi.
Mapju struktūras veidošanas principi
Glabāšanas hierarhiju un mapju (direktoriju) struktūru veido neatkarīgi no konkrētajiem datņu nosaukumiem, ievērojot šādus strukturālos modeļus:
- Neatkarības princips: Mapes nosaukumam nav obligāti jādublē tajā esošo failu nosaukumi; tam jāraksturo struktūras līmenis.
- Hiearhija pēc satura grupām: Mapes pamatā atbilst oriģinālu fiziskajai vai loģiskajai struktūrai kultūras mantojuma iestādē:
- `Kolekcija / Fonds` → `Aprakstāmais saraksts` → `Lieta / Sējums`.
- Grupēšana pēc datņu funkcijas: Var nodalīt arhīvdatnes (etalonkopijas) no publiskās lietotājdatnēm (piekļuves kopijām) atsevišķās mapju zarojumu sistēmās (piemēram, saknes mapē veidojot apakšmapes `/master` un `/access`).
- Vairāklapu dokumentu mapes: Grāmatām, periodikai vai lietām katram objektam tiek veidota sava unikāla mape, kuras iekšienē datnes tiek kārtotas atbilstoši fiziskajiem lapu vai kadru numuriem (izmantojot iepriekš minēto lieko nuļļu principu).